Parasti, runājot par ezerriekstu, mēs runājam par vienu sugu

Botānika Sarkanā Grāmata Īpaši aizsargājamās sugas Mikroliegumu sugas Aizsargājamie biotopi Resursi internetā LBB Misija Valde un Biedri Sanāksmes Kā kļūt par biedru Kontakti Projekti Baltijas botāniķu tradīcijas Latvijas floras izpētes vēsture
Peldošais ezerrieksts (Trapa natans) ir ļoti sens augs. Pasaulē tā atliekas atrastas jau terciāra nogulumos pirms 55 miljoniem gadu. Šodien Latvijā peldošais ezerrieksts zināms tikai trijos ezeros: Klaucānu un Priekulānu ezerā Jēkabpils rajonā un Pokrotas ezerā Balvu rajonā.
Parasti, runājot par ezerriekstu, mēs runājam par vienu sugu – peldošo ezerriekstu. Taču pasaulē aprakstītas vēl ir arī daudzas citas ezerriekstu sugas. To skaitu rikka dažādi speciālisti vērtē no 30-200. Citi turpretī uzskata, ka ir tikai viena, bet ļoti polimorfa suga. Arī Latvijā, pētot ezerriekstu gan Klaucānu, Priekulānu un Pokrotas ezerā, gan arī fosilos augļus, kas atrasti kūdrā un sapropelī, minētas vairākas peldošā ezerrieksta formas, kuras atšķir pēc augļu morfoloģiskajām pazīmēm. rikka Daži autori, vadoties no augļu morfoloģijas, izdala pasugas, citi tās uzskata par patstāvīgām sugām. PSRS florā bija aprakstītas 25 ezerriekstu sugas.
Peldošais ezerrieksts ir viengadīgs ūdensaugs. Tam ir 1-2 m garš lokans stublājs, ko iepriekšējā gada rieksts, no kura tas izaudzis, kā enkurs notur ezera gruntī; varbūt precīzāk būtu teikt dūņās. Uz stublāja mieturos sakopotas pavedienveidīgas saknītes, kuras satur hlorofilu. rikka Stublāja galā virs ūdens izveidojas peldošu rombisku lapu rozete. Lapu kāti paplašināti un pildīti ar gaisa audiem. Tādēļ arī visa lapu rozete labi peld virs ūdens. Rombiskās lapas ir ar zobainu malu, tumšzaļas, rudenī sarkanīgas. Ziedi pa 1 rozetes rikka lapu žāklēs, balti. Zied jūlijā augustā. Ziedi atveras rītos tikai uz dažām stundām un pēc apputeksnēšanās ieliecas ūdenī, kur rudenī nogatavojas 2,5-4,5 cm plati un 2-3 cm augsti kauleņveida rieksti ar 2 vai 4 asiem un atskabargainiem izaugumiem, kas ir pārkoksnējušies kausa zobiņi. Rudenī nogatavojušies augļi noraisās no stublāja, nogrimst un noenkurojas ezera dūņās. Ezerrieksta augļi nogatavojoties tikai pietiekami siltās vasarās. rikka Kā tad ezerrieksts atjaunojas un saglabājas, jo, kā jau to atzīmējām, tas ir viengadīgs augs. Izrādās, ka ezerrieksta augļi dīgtspēju var saglabāt līdz 10 gadiem. Ir pat dati, ka to dīgtspēja var saglabāties 45-50 gadus. Tas nozīmē, ka ne visi vienā gadā nobriedušie augļi nākošajā gadā izdīgst. Daļa saglabājas nedīgusi un dīgst tikai vēlākajos gados. Labvēlīgos augšanas apstākļos ezerrieksts ir daudzgadīgs. Tas vērojams Dienvidāzijā. 20.gadsimta 30. gados ezerrieksts izrādījies daudzgadīgs, to audzējot LU Botāniskā dārza siltumnīcā.
Par peldošo ezerriekstu rikka sirmā senatnē rikka Latvijas teritorijā ziņas sniedz arheologi. Jau 20. gadsimta 30.-ajos gados par to ziņoja arheologs E.Šturms, 1970. gadā par ezerrieksta augļu atrašanu Sārnates purva mītnēs rakstīja arheoloģe L.Vankina. Sārnates rikka purva mītnēs no agrā un vidējā neolīta (3. g.t. pr. Kr.) atrada ezerrieksta augļus un vālītes, kuras mūsu senči ir lietojuši riekstu pārsišanai, lai iegūtu to kodolus, kuri tolaik plaši izmantoti pārtikā. Kā var apgalvot, ka atrastās vālītes izmantotas rikka šādiem nolūkiem? Par to liecina ezerriekstu augļu asie atskabargainie izaugumi, ar kuriem ir pilnas vālītes. Izrādās, ka ezerrieksta augļi ir bagāti ar vērtīgām vielām: tie satur 52 % cietes, 15% olbaltumvielas, 7,5 % taukvielu, 3 % cukuru.
Pirmais ezers Latvijā, kurā jau 19. gs. atrada peldošo ezerriekstu, bija Klaucānu ezers Jēkabpils rajonā. Par to 1895. gadā izdotajā Polijas-Livonijas florā rakstīja E.Lēmanis, atsaucoties uz Jēkabpils skolu inspektora Ekes Igaunijas un Kurzemes herbāriju. Interesamti, ka Eke, ziņojot par ezerriekstu 1873. gada 17. septembrī Rīgas dabaspētnieku biedrības sanāksmē, atzīmē, ka vietējie iedzīvotāji to vārījuši un ēduši. Vēlāk botāniķi rikka un dabas draugi laiku pa laikam Klaucānu rikka ezeru piemin kā ezerrieksta augteni.
1925. rikka gadā žurnālā Daba par ezerriekstu Klaucānu ezerā raksta J.Siliņš. Viņš arī norāda, ka Klaucānu ezeram blakus ir Priekulānu ezers. Tos savieno sīka urdziņa – kādreiz rakts grāvis. Interesanta ir J.Siliņa informācija par to, ezerrieksts rikka atrodams tikai Klaucānu rikka ezerā. Priekulānu ezerā tas esot agrāk bijis, rikka bet jau sen kā iznīcis.
Tāpat interesanta ir J.Siliņa informācija par to, ka ezerrieksts agrāk, lai gan ļoti mazā mērā bijis sastopams Viesītes ezerā. Ar šo ziņojumu nesaskan 1924. gadā žurnālā Daba kāda P.O. rakstā rikka Ezerrieksts Viesītes ezerā minētais, ka Agrāk ezerrieksts Viesītes ezerā audzis lielā daudzumā, tagad sastopams tikai vietām, vairāk ap vidu . Vai tiešām ezerrieksts gada laikā tur būtu iznīcis?
Šodien mūsu rīcībā ir informācija (sk. J.Smaļinskis Vides Vēstis, 1998., Nr.9), ka 1998. gada vasarā ezerrieksts bija bagātīgi sastopams gan Klaucānu, gan arī Priekulānu ezerā. J.Smaļinskis vērtē, ka Klaucānu ezerā auguši ap 6500 auga eksemplāru, bet Priekulānu ezerā ap 60000 eksemplā